Bolingenas tornis.

Šveice negribēja man sevi rādīt un ceļš līdz Cīrihes ezeram bija jāpavada te baltā lietus un miglas tunelī, kur  tikai nedaudz vari nojaust par milža - lielā kalna klātbūtni, te melnajā neomulīgajā, kalnos izraktajā tunelī un atkal baltajā, un atkal melnajā... Tikai tuvojoties Bolingenai lietus uz kādu stundu rimās un, tad Cīrihes ezeru jau varēja redzēt pilnos krastos un visā tā skaistumā. Es to uztvēru kā labu zīmi Bolingenas torņa apmeklējumam.

1922. gadā Karls Gustavs Jungs iegādājās zemi nelielā ciematiņā pie ezera ar lielu nepieciešamību un apņemšanos uzcelt māju. Jungs sen bija sapņojis par savu māju, kaut kur ūdens tuvumā un Cīrihes ezera neparastie krasti viņu bija sajūsminājuši vienmēr, tādēļ izvēle palika pie Bolingenas.

Galvenais iemesls mājas celtniecībai bija Junga iekšējā nepieciešamība izpausties akmenī, celtnē un savas vides veidošanā. Jungs raksta, ka pateicoties zinātniskajiem pētījumiem viņam izdevās atklāt fantāziju un dažādu bezapziņas izpausmju pirmavotus, bet viņš nevarēja tikt galā ar sajūtu, ka papīra un vārdu ir par maz – ir nepieciešams izdarīt kaut ko reālu, kaut ko būtiskāku par rakstīšanu, domāšanu, darbu ar klientiem un jauniem atklājumiem. Tā bija dziļi personiska vajadzība sevi izpaust. Līdzīgi kā iepriekš Jungs bija realizējies zīmējot un rakstot “Sarkano grāmatu” un zīmējot mandalas.  Šoreiz tā bija nepieciešamība caur fizisku darbu, caur radošumu pārnest akmenī pārdomas un pieredzi.  Jungs raksta: “Man bija jānostiprina mana ticība akmenī”.  Jau no bērnības Jungam bija īpašas attiecības ar akmeņiem. Akmens ir piesātināts simbols, kas liek aizdomāties par cilvēka dzīves mirklīgumu un ikdienas šaubu nenozīmīgumu.  Akmens ir ārpus laika, tas jau tūkstošiem gadus ir tāds. 

Uzsākot Bolingenas torņa būvniecību Jungam bija 47 gadi. Aiz muguras sāpīgā šķiršanās ar Freidu un vairāki gadi smagas psiholoģiskās krīzes, bet arī daudz jaunas un nozīmīgas atklāsmes par bezapziņas izpausmēm un procesiem.

Sākumā Jungs gatavojās uzcelt tikai kādu vienstāvīgu, primitīvu būdu, apaļu ar ugunskura vietu vidū un guļamvietām gar sienu. Līdzīgu kā afrikāņu dzīvesvieta, kuras centrā aplikts ar akmeņiem deg uguns – ģimenes pavards, visa centrs. Tomēr Jungs atteicās no šī plāna, jo tas viņam tomēr likās pārāk primitīvs. Būtībā, tad Jungs atteicās no jebkādiem iepriekš redzētiem modeļiem un koncentrējās uz savām idejām, vajadzībām un vēlmēm mājas būvniecībā.

1923.gadā parādījās pirmā apaļā māja. Kad tā bija pabeigta Jungs atzina, ka tā izskatās pēc īsta torņa. Ar šo māju saistīto mieru un atjaunošanos Jungs sajuta uzreiz un tornis kļuva kā sava veida mātes klēpis. Pakāpeniski Jungam radās sajūta, ka kaut kas tornim pietrūkst, pietrūkst pabeigtības sajūtas un ir nepieciešams to papildināt. 1927.gadā Jungs piebūvēja vēl vienu torni, kuru 1931.gadā jau pārveidoja par lielo torni. Šajā tornī Jungs gribēja kādu telpu, kas pieder tikai viņam. Nāca atmiņā indiešu mājas, kur, kaut vai aiz aizslietņa, bet ir telpa, kur cilvēkam ir iespēja būt vienatnē ar sevi. Šī ir gan pārdomu, gan meditācijas un jogas vieta. Atslēgu no šīs telpas Jungs nēsāja sev līdzi un neviens bez Junga atļaujas nedrīkstēja tur iet. Daudzu gadu garumā Jungs šajā telpā apgleznoja sienas. Šī bija Junga pārdomu telpa. Vieta, kur Jungs ļāvās savai iztēlei un fantāzijai. Garīgās koncentrēšanās vieta.

1939. gadā Jungs papildināja torni ar sētu un lodžiju pie ezera krasta. Tie bija pēdējie Bolingenas torņa elementi, ceturtie un neatdalāmi no visām pārējām daļām. Radās saistība ar skaitli 4, četras likteņa daļas 12 gados. Pēc tam, kad 1955. gadā nomira Junga sieva, viņš tornī izveidoja vēl vienu stāvu. Pirmais tornis tika izveidots 1923.gadā, 2 mēnešus pēc Junga mātes nāves.

 Tornis uzreiz Jungam kļuva par viņa brieduma vietu, par mātes klēpi, kur uzaugt un kļūt par to, kas biji, esi un būsi.

Kā raksta Jungs: “Tas deva sajūtu, ka akmenis palīdz pārdzimt sevī, tas ir priekšnojautu un individuācijas simbols. Ar tā palīdzību es it kā apliecinājos pats sevī. Es būvēju māju pa daļām sekojot tikai momentam, mirkļa prasībām un nedomāju par iekšējiem procesiem un mijiedarbību tajā, kas notiek. Var teikt, ka es būvēju it kā sapnī. Tikai pēc tam, paskatoties, kas ir sanācis es ieraudzīju kādu tēlu, kas bija piepildīts ar nozīmi – dvēseles vienotības simbols.

Bolingenā es pastāvu savā dabīgā dzīvē. Šeit es esmu “vecais mātes dēls”. Tā to sauca alķīmiķi. Tas ir tas pats “sirmgalvis’, ko es jau reiz piedzīvoju bērnībā. Tas ir mans nr.2, kas vienmēr ir bijis un būs. Tas eksistē ārpus laika un Viņš – bezapziņas dēls, “sirmais vīrs”, manu fantāziju Filemons - sevi atguva Bolingenā. Dažkārt man liekas, ka es ieņemu sevī telpu un apkārtējos priekšmetus. Es dzīvoju katrā kokā, ūdens viļņu šļakstoņā, mākoņos, dzīvniekos, kuri atnāk un aiziet, - katrā dzīvā būtnē. Tornī nav nekas, kas nebūtu mainījies gadu desmitos un kaut kas ar, ko es nejustu saiti. Šeit visam ir sava vēsture – mana vēsture. Šeit ir tā robeža aiz kuras atveras bezgalīgā bezapziņas valstība. Es atteicos no elektrības, pats kurinu krāsni un plīti, vakaros dedzinu senās lampas. Man nav ūdensvada, es ņemu ūdeni no akas. Es cērtu malku un taisu ēst. Šajās parastajās lietās slēpjas tā vienkāršība, kas dažkārt tik grūti nāk cilvēkam. Bolingenā es esmu klusuma ieskauts un dzīvoju trauslā harmonijā ar dabu. Domas mani aiznes tālu atpakaļ, gadsimtu dziļumos, vai otrādi – tik pat tālu nākotnē. Šeit radīšanas mokas mani netraucē, pats radīšanas process drīzāk ir kā spēle. Tā 1950.gadā radās Bolingenas akmens. Akmens atrodas torņa ārpusē un kalpo par torņa iemītnieka izpausmi.”

Un vēl nedaudz Junga Bolingenas torņa pārdomas no grāmatas “Atmiņas, sapņi, refleksijas.”

 “Mūsu dvēseles tāpat kā ķermeņi sastāv no tiem pašiem elementiem, no kā tie  bija veidoti arī mūsu senčiem.  Kvalitatīva individuālās dvēseles “novitāte” ir bezgalīgu elementu mijiedarbības rezultāts. Gan ķermeņi, gan dvēseles ir vēsturiski imanentas (imanents sinonīmi pastāvīgs, piemītošs): rodoties no jauna, tie nepaliek kā vienīgā iespējamā kombinācija. Mēs neesam vēl paspējuši apgūt viduslaiku, antīkās pasaules un pirmatnējā senatnīguma pieredzi, bet mūs jau aizrauj nepielūdzamā progresa straume, kas mērķtiecīgi raujas uz priekšu nākotnē un mēs tam sekojot, aizvien vairāk un vairāk atraujamies no mūsu dabīgajām saknēm. Mēs atraujamies no pagātnes, tā mūsos nomirst un noturēt to vairs nav iespējams. Bet tieši šīs nepārtrauktības zaudēšana, šī balsta, šī mūsu kultūras neiesakņotība arī ir t.s. “slimība”: mēs esam apjukumā un steigā, bet aizvien vairāk un vairāk dzīvojam nākotnē, ar tās himēriskajiem “zelta laikmeta” solījumiem, aizmirstot par tagadni un pavisam noliedzot savus vēsturiskos pamatus.  

Bezjēdzīgā sacīkstē pēc jaunumiem mums nedod miera augošā nepietiekamības, iztrūkuma, neapmierinātības un nepārliecinātības sajūta. Mēs esam atradinājušies dzīvot ar to, kas mums pieder un dzīvojam ar jaunu sajūtu gaidām. Mēs nedzīvojam šodienas gaismā, bet gan nākotnes mijkrēslī, kur beigu beigās, pēc mūsu pārliecības, uzleks saule. Mūsu cerības uz daudzām brīvībām izvērsās lielākā atkarībā no valsts, nerunājot par tām bīstamībām, ko nesuši daudzi zinātniskie atklājumi. Jo mazāk mēs saprotam mūsu tēvu un tēvu tēvu dzīves jēgu, jo mazāk mēs saprotam paši sevi. Tādā veidā atsevišķs cilvēks zaudē savas pēdējās radnieciskās saknes un instinktus, kļūstot par daļu no kopējās masas un sekojot tikai, kā Nīče to nosauca, “Geist der Schwere” (vācu - smaguma gars). Pieaugošā tehniskā progresa kvalitāte ar t.s. gadžetiem, ierīcēm (angl. gadgets), dabīgi rada iespaidu, bet tikai sākotnēji, jo pēc laika tie izskatās aizdomīgi, visādā gadījumā pirkti par pārāk dārgu cenu. Tie nedod laimi un labklājību un lielākoties rada iluzoru atvieglojumu, un kā visi pasākumi, kas mums ietaupa laiku paātrina dzīves tempu, atstājot mums aizvien mazāk un mazāk laika. Kā teica senie "Omnis fastinatio ex parte - diaboli est" – jebkura steiga ir no velna. Pretējas izmaiņas, kā likums lētāk izmaksā un ir dzīvotspējīgākas, jo pagriež mūs atpakaļ pie vienkāršā un pārbaudītā ceļa, samazinot mūsu vajadzības pēc avīzēm, radio, televīzijas un citiem, it kā mūsu laiku taupošiem jaunievedumiem.

Mēs daudz labāk dzirdam un daudz labāk redzam, ja mūs nesaspiež tagadnes valgos, ja mūs neierobežo un, ja mums neseko šīs stundas un minūtes vajadzības, aizēnojot pašu minūti un tēlus, un bezapziņas balsis. Tā mēs paliekam neziņā, pat nenojaušot cik ļoti mūsu dzīvē ir klātesošas mūsu senču dzīves.

Savā Bolingenas tornī es jūtos tā it kā vienlaicīgi dzīvotu vairākos gadsimtos. Tornis pārdzīvo mani, kaut arī viss norāda uz laikiem, kas jau sen pagājuši. Šeit maz, kas runā par šodienu.”

Bolingenas tornis ir dziļš un personisks Junga individuācijas ceļa simbols, kas uzrunā ar pārdomu garu un pamatīgām vērtībām. Es esmu pateicīga, ka tas mani sagaidīja ar atvērtiem vārtiem un stundu brīvu no Šveices kalnu blīvā lietus, mākoņu un miglas pavadījuma.

rakstā izmantotas K.G. Junga atmiņu pieraksti grāmatā "Atmiņas, sapņi, refleksijas".