Personības tipi

Iespējams, lai padarītu pasauli drošāku, saprotamāku un sakārtotāku, cilvēkiem no seniem laikiem ir bijusi vēlme meklēt kopsakarības un atšķirības t.i. tipoloģizēt un klasificēt visu sev apkārt: augus, dzīvniekus, akmeņus, apģērbus, ēdienus, dzērienus, kokus, slimības.... un protams, pašu cilvēku. Personību tipoloģijas pastāv no ļoti seniem laikiem un ir dažādas: reliģijās, astroloģijā, psihiatrijā, psiholoģijā, socioloģijā u.c. Līdzīgi kā, piemēram, krūzes mēs varam tipoloģizēt pēc materiāla (stikla, māla, metāla), pēc dizaina (tradicionālas, modernas) u.c., arī cilvēka personības tipoloģijas aplūko cilvēku no kāda noteikta skatu punkta un iepriekš izdalītiem kritērijiem.

Personības tipu dalījums ir viena no Junga analītiskās psiholoģijas sastāvdaļām. K.G.Jungs, apkopojot vairāk kā 20 gadu praktiskās pieredzes un zinātnisko darbu, izveidoja personības tipoloģiju. Tā ir detalizēti aprakstīta vienā no apjomīgākajiem Junga darbiem "Personības tipi" (1921). Personības tipoloģija jungiānismā nav dogma, diagnoze vai spriedums. Tipoloģija ir viens no instrumentiem, kas mums palīdz labāk izprast sevi un citus, apzināties kopīgo un atšķirīgo cilvēkos. Tipoloģija ir kāds noteikts pazīmju kopums par, kuru esam vienojušies un caur šo prizmu skatoties, varam noteikt līdzīgo un atšķirīgo, izteikto un neizteiksmīgo, stiprajām pusēm un tām, kas vēl jāattīsta. Lai cik tas paradoksāli neskanētu, Jungs uzskatīja, ka tipoloģijas neatsverama nozīme ir tieši izpratnes veidošanā par cilvēku dažādības plašumu. Cilvēks ir unikāls, bet cilvēka unikalitāti veido kopīgo pazīmju unikālā mijiedarbība un kopsumma. Šīs kopīgās pazīmes ir tipoloģijas pamatā.

Tipoloģijas izveidi lielā mērā ietekmēja Junga būtiskās domstarpības ar Freidu.  Mēģinot atbildēt jautājumu par šīm fundamentālām atšķirībām, kas tajā laikā veidojās starp Adlera, Freida un Junga uzskatiem, Jungs nonāk pie tipoloģijas izpētes. Savā grāmatā "Atmiņas, sapņi, refleksijas" Jungs atzīmē, ka domājot par nozīmīgām atšķirībām uz vienu un to pašu jautājumu, viņš nonācis pie tipu problēmas, jo tieši psiholoģiskais tips, jau sākotnēji nosaka un ierobežo indivīda spriedumus.

Junga personības tipoloģijai, līdzīgi kā citiem mēģinājumiem klasificēt sarežģīto cilvēka dabu, ir savi trūkumi un priekšrocības, bet kā raksta analītiķis D.Šarps (1987) Junga personības tipoloģijas modelis saskan ar eksperimentālo realitāti, kā arī ir psiholoģiski pieņemams, jo balstās arhetipiskā kvaternitātē, mandalas četru daļu  principā.

Junga personības tipu modeli veido  8 tipoloģiskās grupas, kas veidojas no 2 personības pamata tipiem: 

introvertais, ekstravertais

un 4 psihes funkcijām:

domāšanu, jūtas, intuīciju, sajūtas.

Katra no psiholoģiskām funkcijām izpaužas introverti vai ekstraverti, veidojot personības unikālo mijiedarbību ar sevi, ar vidi un pasauli.

Ekstraversija

Intraversija

Domāšana

Jūtas

Intuīcija

Sajūtas

Sadaļā izmantotā literatūra:

Murphy E. The Developing child. Using Jungian Type to understand Children.- California, CPP Books, 1992.- 155p.

Transference Countertransference. Edited by Nathan Schwartz-Salant, Murray Stein -Illinois, Chiron Publications, 1992. -190p.

Юнг К. Г.Психологические типы. Перевод с немецк. - СПб.: "Ювента", 1995. -716с.

Сэмьюэлз Э., Шортер Б., Плот Ф.Словарь аналитической психологии. Перевод с англ.-СПб.: "Азбука-Класика", 2009. -288с.

Сэмьюэлз Э. Юнг и постюнгианцы: курс юнгианского анализа. Перевод с англ. -М.: ЧеРо, 1997. -416с.

Стаин М. Юнговская карта души. -М.: Когито, 2010. -256с.