Ego

Cilvēka psiholoģiskajā telpā Ego ieņem diezgan ambivalentu t.i. divejādu vietu. No vienas puses Ego ir psihes apziņas centrs, bet no otras puses Ego ir tikai neliela daļa, kuru ietekmē visas citas psihes daļas: Ēna, Persona, Anima/Animus, Kompleksi un Arhetipi. 

K.G.Jungs ar jēdzienu Ego definēja kā priekšstatu, ideju kompleksu, kas veido cilvēka psihes centru, kam piemīt zināma nepārtrauktība un ar ko cilvēks identificē savu ES. (The Collected Works of C. G. Jung, No. 6 : Psychological Types.). Jungs Ego aplūkoja kā atsevišķu Ego-kompleksu un nesaistīja Ego ar visas psihes darbību. 

Tātad, Ego ir Apziņas centrs, bet nav  visas psihes centrs ! 

Ego, lai arī dažkārt tā iedomājas, nebūt nav galvenais mūsu pašu psihes elements.       Ja iztēlojamies psihi kā bezgalīgu okeānu un Apziņu kā salu okeāna viļņos, tad Ego varētu personificēt ar Robinsona Krūzo tēlu. Turpinot iesākto simboliku, visbiežāk cilvēki mūža pirmajā pusē domā un izjūt Ego kā milzīgu kontinentu, bet pusmūža krīzē saskaras ar Robinsona Krūzo atklāsmēm, pamostoties uz salas okeāna vidū. Tas ir saistīts ar Ego attīstības stadijām un atšķirīgiem Ego uzdevumiem katrā no stadijām, bet pie tā vēl atgriezīšos vēlāk.

Nu jau vispārpieņemts, ka Apziņa, un līdz ar to arī Ego, ir jaunākie psihes veidojumi, kas radušies cilvēces evolūcijas gaitā. Arī bērnam Ego pašapzināšanās attīstās salīdzinoši vēlu, aptuveni 3-4 gadu vecumā, kad bērns sāk apzināti sevi nosaukt un uztvert kā atsevišķu personību, piesakot savu "Es esmu!" pasaulei. Kopumā Ego iedīglis veidojas un attīstās jau no zīdaiņa vecuma līdz pat dzīves beigām.  

Lai arī Ego veidojies līdz ar cilvēka nepieciešamību pēc labākām adaptācijas spējām pasaulē, tomēr tieši Apziņa un Ego var būt viens no cilvēka individuācijas problēmu avotiem. 

Ego attīstība un ikdienas dzīve notiek gan mijiedarbībā ar ārpasauli (mātes un tēva figūras, ģimenes, locekļi, vide, kultūra u.c.), gan attiecībās ar citām, iepriekš nosauktajām, psihes daļām. Ego attīstības uzdevumi evolūcijas ceļā ir izveidojušies pietiekoši komplicēti, jo jāpielāgojas daudzajām, dažkārt pretrunīgajām, ārējās un iekšējās pasaules prasībām, vajadzībām, vēlmēm, dziņām, kā arī jābūt vidutājam starp apzināto un neapzināto.  

Iespējams tieši Ego dod unikālo cilvēka iespēju sevi pašapzināties, būt apzinātam un līdz ar to arī apzināti sevi ietekmēt.  Ego spēja reflektēt un būt novērotājam pašam sev, kā arī apzināta mijiedarbība ar savu iekšējo pasauli paver cilvēkam plašākas individuācijas iespējas. 

Junga analītiskajā psiholoģijā Ego tiek aplūkots no 3 aspektiem:

1) Ego kā arhetipiskais Apziņas centrs.  Aplūkojot Ego kā vienu no psihes arhetipiem, tiek akcentēta Ego universālā t.i. visiem cilvēkiem kopīgā daba. Ego funkcijas visiem  cilvēkiem ir vienādas, bet tās attīstās, mijiedarbojas un izpaužas katra unikālajā veidā t.i. Ego-kompleksā.  Visiem cilvēkiem Ego pildīs realitātes testēšanas, dzīves organizēšanas, adaptācijas jeb pielāgošanās un citas funkcijas. Tās mums visiem evolūcijas gaitā ir dotas no Mātes Dabas, bet katras valsts tradīcijas un kultūra, ģimenes piederība, tradīcija un kultūra, vecāku personības, notikumi, kas ar mums notiek un vide, kurā mēs dzīvojam, kā arī ģenētika ietekmēs katra individuālā Ego attīstību. Individuālo Ego attīstību var saukt par Ego-kompleksu. Tas ir tas, ko mēs uzskatām par sevi, savu personību, "Es", ar savām vājībām un priekšrocībām. Vārds komplekss norāda arī uz neviendabīgo psihisko procesu darbību un Ego attīstību. Tas nozīmē, ka dažādās dzīves stadijās un situācijās parādās atšķirīgi mūsu Ego aspekti. 

Šajā kontekstā būtiski atzīmēt Ego-kompleksa attiecības un pastāvīgo mijiedarbību ar citiem kompleksiem (piem., mātes, tēva, vecāku, vainas, autoritātes komplekss u.c.).  Ikdienas dzīvē Ego-kompleksa un citu kompleksu mijiedarbība vai savienošanās izpaužas situācijās, kad mēs pēkšņi pievēršam apzinātu uzmanību kaut kam iekšējā vai ārējā pasaulē. Ja šī pievēršanās rada emocijas, tad mēs pilnīgi noteikti esam savienojušies ar kādu no kompleksiem. Ļoti spēcīgu afektu gadījumā varam runāt par Ego-kompleksa saplūšanu vai identificēšanos ar citu kompleksu.  

K.G.Jungs izdalīja 4 apziņas funkcijas: racionālās: domāšana un jūtas; iracionālās: sajūtas un intuīcija.  Šajā sadaļā nerakstīšu detalizēti par katru no tām, bet pieminēšu, ka Ego ir ļoti liela loma, kā mēs dzīves laikā attīstam un izmantojam visas funkcijas. Funkcijas darbojas neapzināti, bet tās var apzināti aktualizēt un attīstīt. Piemēram, ja es zinu, ka mana vadošā funkcija nav domāšana, tad es īpaši varu pievērsties lietu, parādību faktiem un to analīzei, lai attīstītu tieši šo funkciju. Ja mana vadošā funkcija nav jūtas, tad es varu Ego-apzināti pievērst uzmanību parādību izvērtēšanai no vērtību, morāles un jūtu skatu punkta.  

2)  Ego kā psihes sastāvdaļa Ego un Patības attiecībās (angl. Self). Jungs uzskatīja, ka Ego uzdevums nav tikai paša izdzīvošana un kalpošana tikai sev. Ego attīstas un funkcionē no kaut kā vēl, kaut kā augstāka un apjomīgāka paspārnē, ko Jungs sauca par Patību. Ja Ego ir Apziņas centrs, tad Patība ir psihes centrs un galvenais visu psihi organizējošais  elements.  Ego Patības tēlus proicē numinozās un transcendentālās figūrās, kā Augstāko varu, Dievu utml.  Ego un Patības "attiecības" veidojas no bērna piedzimšanas, jo Ego pakāpeniski attīstoties, diferencējas no Patības. Agrīnās traumas un neadekvāta bērna aprūpe vai pamešana novārtā būtiski ietekmē to kā veidosies Ego un Patības saite jeb pēc Junga analītiķa Ērika Neumana "Ego-Patības ass" (Ego - Self axis). Ē.Neumans savās grāmatās īpaši uzsver agrīno attiecību nozīmi bērna attīstībā. Ja bērna māte nevar nodrošināt zīdaiņa aprūpi, (piem., psihiskās saslimšanas, atkarība vai izteikti personības traucējumi)  pietiekami labā (pēc Vinikota "good enough mother") veidā, tad tiek būtiski ietekmēta normāla Ego attīstība. Ego un Patības saiknes veidošanās ir nozīmīga stabila un normāla Ego attīstība, ko nodrošina agrīnās attiecības ar māti. Daudz cilvēka rakstura, psihes īpatnības rodas tieši šajā laikā t.i. pirmajos dzīves mēnešos un gados. Tas ir neverbālais jeb pirms verbālais periods, kad nav attīstījusies valoda, nav vārdu, kas dotu apzīmējumu notiekošajam  un tādēļ nonākt pie šī laika pārdzīvojumiem, jau apzinātā vecumā, ir ļoti grūti. Psihoterapijā tas var prasīt daudzus gadus. Viens no veidiem kā Ego un Patības attiecību problemātiku no bērnības iespējams atpazīt ir mūsu šodienas attiecības ar Dievišķo, numinozo un Augstāko varu. 

Ē.Neumans raksta, ka normālu agrīno attiecību apstākļos un drošības sajūtā par mātes mīlestību (bāzes uzticēšanās), attīstās vienots Ego un stabila Ego-Patības ass,  un šī antropocentriskā (no grieķu valodas: cilvēks centrā) pieredze bērnam pakāpeniski pāriet apziņā. Citi autori šo agrīno pieredzi pielīdzina agrīnā narcisisma piedzīvošanai: Es pasaules centrs, kas ir izšķiroši nozīmīga pieredze veselīga Ego, un personības kopumā, attīstībai.

Traucētas Ego-Patības ass gadījumā tiek ietekmēta turpmākā psihes attīstība. To var salīdzināt ar ievainota koka stādu, kas attīstīsies veltot daļu enerģijas traumas dziedināšanai. Šis koks atšķirsies no citiem, atkarībā no sākotnējā ievainojuma un apkārtējās vides apstākļu turpmākās labvēlības. Cilvēkam var tikt ietekmēta bāzes uzticēšanās un drošības sajūta pasaulē. Iespējams cilvēkam visu dzīvi būs sajūta, ka kaut ko viņš ir pazaudējis, kaut kas ir jāatrod. Neskaidras ilgas pēc Kaut Kā var pavadīt visu cilvēka dzīvi. Diezgan precīzs apzīmējums šai grūti formulējamai sajūtai ir krievu "русская тоска" (tulkojumā krievu nostaļģija, ilgas). Grūti formulējamās jūtas arī var norādīt uz pirmsverbālām attīstības stadijām.  Ego-Patības ass traucējumi ietekmē cilvēka Es sajūtu kopumā - Cik es stabils jūtos pasaulē? Vai man ir sajūta, ka es vienmēr tikšu galā? Var attīstīties dažādi personības traucējumi, kā arī ietekmētas partnerattiecību un attiecību veidošanās kopumā. Cilvēkam var būt traucēts līdzsvars sajūtā "Es un sabiedrība", kas var attīstīties piem., izolācijā vai destruktīvā uzvedībā. 

No otras puses Patība kā cilvēka psihes strukturējošais centrs palīdz Ego  meklēt un atrast līdzsvaru, kā arī realizēt mūsos ielikto vajadzību pēc individuācijas un pašpietiekamības.

3) Ego no attīstības perspektīvas. Katrā dzīves posmā Ego ir atšķirīgi uzdevumi.  Jungiānismā  par visnozīmīgāko Ego attīstības krīzi tiek uzskatīta pusmūža krīze (middle life crisis).  Sīkāk Junga analītiskās psiholoģijas teorijas par cilvēka psihes attīstības stadijām aplūkošu sadaļā "Cilvēka attīstība".  Analītiskā psiholoģija, tādā veidā, kādu to veidoja K.G.Jungs, izteikti nefokusējās uz agrīnās attīstības jautājumu pētīšanu. Freids un Jungs savā ziņā sadalīja interešu sfēras. Freids pētīja un izdalīja agrīnās bērnības stadijas, bet Jungs vairāk pievērsās pusmūža krīzei un individuācijas jautājumiem. Junga analītiskās psiholoģijas atšķirīgais skats uz psihi kopumā ietekmēja priekšstatus arī par cilvēka psihes attīstību. Mūsdienās šī robežšķirtne starp psihoanalīzi un analītisko psiholoģiju vairs nav tik izteikta, īpaši, ja runājam par agrīnajām attīstības fāzēm. Laika gaitā analītiskā psiholoģija attīstījās vairākos virzienos un viens no tiem ir t.s. "Attīstības skola".  Analītiskās psiholoģijas Attīstības skolas sekotāji visvairāk integrē un apvieno Freida un Junga idejas Ego attīstības jautājumos (Atšķirībā piem., no analītiskās psiholoģijas Arhetipiskās skolas.). Attīstības skolas kontekstā nozīmīgākie autori: M.Fordhams, D. Vinikots, R. Leings, A,Samjuels, D.Šterns u.c.

Cilvēka un viņa Ego attīstības kontekstā nozīmīgs ir Junga jēdziens individuācija, kas nozīmē cilvēka attīstības procesu, kura mērķis ir orientēts uz psihes vienotību un veseluma apzināšanos. Izmantojot alķīmijas simbolus mērķis ir iegūt zeltu, kā pilnības simbolu. Ego nav viegls uzdevums un ir jāpārvar daudzas grūtības. Ne velti, jungiānismā Ego atspoguļojums tiek saistīts ar varoņa tēlu mītos, pasakās un teikās. Varonis ne tikai kā sengrieķu uzvarētāja tēls, bet arī kā jebkura stāsta, pasakas galvenā varoņa identifikācija.  Stāstos var būt izteiktāki "sieviešu" varoņu attīstības ceļi (Pelnrušķīte, Sniegbaltīte, Ērkšrozīte u.c.) un "vīriešu" varoņu attīstības ceļi (Odisejs,  Herakls, Edips u.c.). 

Edinger E. (1970.) Ego and Archetype: Individuation and the Religious Function of the Psyche. - USA: Boston, Shambala Publications,1995. -304p.

Едингер Е. (1970.) Его и Архетип. -М.: Клуб Касталия. 2015. -344 с.

Neumann E. (1973.) The Child. Structure and dynamics of the nascent personality. -London: Maresfield Library, 1988. -221p.

Neumann E. (1949.) The Origins and History of Counsciousness. -Bolingen Series XLII, -493p.

Samuels A. Jung and Post Jungians. -NY: Library of Congress Cataloging in PD, 1985. -293 p.

Сэмьюэлз Э., Шортер Б., Плот Ф. Словарь аналитической психологии. Пер.с англ. -СПб.: изд-во "Азбука-класика", 2009. -288 с. 

Robertson R. Introducing Jungian Psychology.-Dublin: Gill&MacMillian, 1992. -229 p. 

Юнг К. Г. Психологические типы. Перевод с немецк. - СПб.: "Ювента", 1995. -716 с.

Кембриджское пуководство по аналитической психологии. Под ред. Янг-Айзендрат. -М.:Добросовет, 2000. -477с.